Pustukšais dzīvoklis bija neparasti kluss. Georgs ar savu atslēgu atvēra durvis un iegāja iekšā; viņš nevienu nebija brīdinājis, ka tik drīz atgriezīsies no komandējuma Ventspilī. Spēcīga brāzma ievilka ieejas durvis iekšā un aizcirta tās.
Georgs daudz strādāja Ventspilī. Viņa tur bieži bija jāpavada pat 2 nedēļas no vietas. Tomēr šajā reizē viņu negaidīti un bez iepriekšēja brīdinājuma atlaida no darba. Viņam bija jāpabeidz tur dažas lietas, bet mājās viņš atgriezās nedaudz ātrāk. Sievai par notikušo viņš bija pa telefonu pastāstījis iepriekš…
Georgs paspēra dažus soļus pa koridoru. Astoņos vakarā visiem jau vajadzēja būt mājās, bet mantu savās ierastajās vietās istabā nebija. Tukšas sienas, gleznas un fotogrāfijas bija noņemtas; logi bez aizkariem un ierastajiem puķu podiem; dīvāns, pārklāts ar palagu; stūrī apgāzts galds.
Uz sliekšņa stāvēja tikai viņa dēla vecās kurpes; pat paklājs pie durvīm nebija savā ierastajā vietā. Apavi jau sen bija kļuvuši par mazu zēnam, bet sieva joprojām neuzdrošinājās tos atdot, jo tie viņai kaut ko atgādināja. Šos ādas zābakus Georgs bija atvedis no komandējuma. Dēls tos neizlaida no rokām un valkāja visu pavasari, pat vēl rudenī, līdz tie jau bija pavisam mazi.
Georgs, lai būtu drošs, pat piezvanīja sievai:
– Maija?
Klusums.
Kaimiņš lejā ieslēdza televizoru, un kāds tenors skaisti tajā dziedāja.
Georgs uzmeta ziedu pušķi un plīša zaķi uz taburetes pie tukšā mēteļu pakaramā un devās uz virtuvi. Galds bija tukšs, palodze tukša, un mikroviļņu krāsns nebija savā ierastajā vietā. Zem viņa kurpēm kaut kas čaukstēja. Viņš ieslēdza gaismu.
Sākumā šķita, ka tās ir sēklu mizas, bet nē, tarakāni! Arī izlietnē bija daži. Dzīvi nebija redzami, tikai nekustīgas iegarenas “sēklas” ar ūsām.
– Elgas kundze, vai jūs nezināt, kur ir Maija un Edgars? Viņa neatbild uz telefona zvaniem, – Georgs piezvanīja sievas mātei.
– Apmēram pirms desmit minūtēm viņa ar mani runāja, – atbildēja sievas māte un ar nelielu satraukumu jautāja: – Tad tu esi jau atpakaļ? Jaunu darbu jau meklēji?
Georgs paskatījās pa logu un domīgi atbildēja:
– Vēl nē, bet gan jau viss būs labi!
Georgs novilka žaketi un pakāra to uz drēbju pakaramā. Priekšnama spogulī uz viņu raudzījās pavisam sirms, vecs vīrs. Viņu pat pārņēma bailes. It kā pretī stāvētu kāds cits. Nekur, kur viņš bija bijis pēdējo gadu, nebija neviena pilna izmēra spoguļa, nebija pat neviena maza spoguļa, jo tāds tur, kur viņš bija, nebija vajadzīgs.
Viņš iegāja vannas istabā, mazajā apaļajā spogulī neskatījās, pielika rokas pie krāna un nomazgājās. Karstais ūdens viņam likās neierasti karsts, un lai gan agrāk tā likās tāda gandrīz pierasta sajūta, tagad tā radīja diskomfortu. Viņš paskatījās apkārt, ieskatījās savā skapītī: ziepju nebija, dvieļa arī ne.
Ar sievu Georgs sazvanījās reti. Par to, ka viņš zaudēja darbu, viņš gan sievai pateica jau nedēļu atpakaļ… Viņš pats tam nebija gatavs, bet sieva pat pārāk mierīgi pieņēma šo ziņu un teica:
– Galvenais, atgriezies, es esmu tava sieva…, viņa toreiz iesmējās.
Tad viņa pasmējās, un Georgs atcerējās, ka tikai pasmējās pretī. Un tagad gaitenī, kad ne sievas, ne dēla dzīvoklī nebija, sāka kļūt kaut kas skaidrs… Georgs iegāja istabā un apsēdās uz dīvāna. Viņš aizvēra acis un smagi nopūtās.
Nē, viņš nevainoja viņu, savas sirds tuvāko un dārgāko sievieti savā dzīvē, viņš apzinājās, ka viņai priekšā ir visa dzīve. Telefonsarunās viņas nodomi nebija saprotami, gluži otrādi, viņa vienmēr priecājās, veltīta viņam siltus vārdus. Patiesībā viņš par sevi tobrīd rūpējās tikai savas ģimenes dēļ.
Viņš tik ļoti steidzās, tā gribēja atgriezties, apskauties ar viņu un dēlu, uzdāvināt viņai mīļāko ziedu pušķi un Edgaram – zaķi… Viņš tik daudz šādus video bija noskatījies internetā…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu, kas tieši notika